Helmintiāze: kas jums jāzina par parazītiem?

Helmintiāzes ir liela parazitāro slimību grupa, ko izraisa dažu veidu parazītiskie tārpi - helminti. Lielākajai daļai helmintožu ir līdzīgas klīniskās izpausmes un ārstēšanas metodes.

Parazīti: no senatnes līdz mūsdienām

cilvēku parazītu veidi

Šāda bieži sastopama helmintiāze, piemēram, enterobiāze un ascariāze, ir pazīstama jau ilgu laiku. Liellopu plakantārpu un apaļo tārpu iebrukumi cilvēkos ir minēti jau XVI gadsimtā pirms mūsu ēras senās Ēģiptes medicīnas traktātā - Ebersa papiruss. Hipokrāts pats pievērsa lielu uzmanību helmintiem. Tieši viņš ieviesa tādus jēdzienus kā "helmintiāze" un "askaridoze".

Astoņpadsmitā gadsimta sākumā vācu mikrobiologs Karls Rudolfi, pētot lielu skaitu dzīvnieku, savāca veselu parazītu tārpu kolekciju. Drīz parādījās parazītisko tārpu zinātne - helmintoloģija.

Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit četros gados slavens zinātnieks un ārsts konstatēja cēloņsakarību starp plaša plakantārpa parazītismu cilvēka ķermenī un anēmijas rašanos pacientam.

Lielu ieguldījumu helmintoloģijas attīstībā un veidošanā sniedza izcils zinātnieks un akadēmiķis, kurš organizēja pirmo parazitoloģijas nodaļu un atvēra specializētas iestādes, kas nodarbojas ar helmintu izpēti. Pēc viņa iniciatīvas tika veiktas vairāk nekā trīs simti parazitoloģisko ekspedīciju, kurās viņš bija tieši iesaistīts.

Parazitologi ir aprakstījuši vairāk nekā piecus simtus parazītisko tārpu sugu, kas zinātnei iepriekš nebija zināmas. Pats ārsts atklāja un aprakstīja vairāk nekā divsimt jaunus helmintu veidus, kā arī publicēja vairāk nekā septiņus simtus zinātnisku rakstu.

Starp citu, ir zināms, ka parazītu infekcija pasliktina vienlaicīgu slimību gaitu, īpaši hroniskas, dekompensētas. Helmintiāzes nelabvēlīgi ietekmē augšanu, darba spējas, kā arī nomācoši ietekmē imūnsistēmu un cilvēka nervu sistēmu.

Parazītu infekcija: tārpu šķirnes

Ir trīs lielas helmintu klases - plakantārpi (cestodes), apaļtārpi (nematodes), flukes (trematodes). Nematodes ir apaļtārpi, bet plakantārpi un plaukstas - plakanie tārpi. Persona var darboties kā parazītu starpposma vai gala saimnieks.

Helmintozes izraisītāji, piemēram, ascariāze, enterobiāze, trihineloze, ankilostomiāze, trichocephalosis, strongyloidiasis, ir nematodes. Cestodes izraisa ehinokokozi, alveokokozi, difillobotriāzi, teniozi, teniarinhiozi, hymenolepiasis utt. Un trematodes cita starpā provocē opisthorchiasis, clonorchiasis, paragonimiasis, metagonimiasis, fascioliasis.

Atkarībā no parazītu lokalizācijas organismā ir:

  • Caurspīdīgas helmintiāzes.
  • Audu helmintiāzes.
  • Aknu un žultsceļu helmintiāze. Šajā gadījumā parazitārā infekcija ietekmē aknas, žultspūsli un žultsvadus (opisthorchiasis, clonorchiasis).
  • Plaušu helmintiāze.

Pastāv šādi helmintozes veidi:

  • Geohelminthiasis. Šajā gadījumā parazīts attīstās, piedaloties nedzīvam substrātam (ūdens, augsne).
  • Infekciozā helmintiāze. Tārpu attīstība tiek veikta viena mikroorganisma ietvaros, piemēram, ar enterobiāzi.
  • Biohelminthiasis ir helmintu attīstība, piedaloties starpposma saimniekiem. Tipisks piemērs ir plašais plakantārps, kuram ir sarežģīts attīstības cikls ar saimnieka maiņu.

Starp citu, tika konstatēts, ka zarnu parazīti organismā veicina Th2 citokīnu izdalīšanos, kas nomāc Th1 citokīnu. Šajā sakarā cilvēkiem ar helmintu invāziju ir lielāks risks inficēties ar vienu vai otru slimību, piemēram, tuberkulozi.

Parazīti organismā: galvenie sindromi

sāpes vēderā parazītu klātbūtnē

Galvenie helmintozes klīniskie sindromi ir:

Nepietiekama uztura sindroms

Ir zināms, ka parazīts, atrodoties cilvēka ķermenī, patērē sava saimnieka barības vielas, kas pēdējā laikā var izraisīt olbaltumvielu-enerģijas trūkuma, hipovitaminozes un anēmijas parādīšanos. Bieži vien tas notiek, ja ķermeni ietekmē plakantārpi un apaļtārpi, kas parazitē zarnās.

Imūnsupresīvs sindroms

Ilgstoši uzturoties organismā, helmintiem var būt imūnsupresīva iedarbība, samazinot rezistenci pret dažādām mikrobu un vīrusu infekcijām.

Toksiski-alerģiski orgānu bojājumi

Tas ir viss slimību spektrs - sirds (miokardīts), aknas (hepatīts), plaušas (pneimonija), smadzenes (encefalopātija). Līdz hemorāģiskiem nekrotiskiem iekšējo orgānu bojājumiem.

Vietējie audu bojājumi orgānos

Visbiežāk tas dominē hroniskā fāzē, un to nosaka helminta lokalizācija. Tātad, āķtārpi un cestodi traumatiski ietekmē zarnu gļotādu, opisthorchis bojā žults ceļu, šistosomas - resnās zarnas un urīnceļu gļotādu.

Starp citu, ir pierādīts, ka helmintiāzes samazina vakcinācijas efektivitāti. Daži helminti, piemēram, šistosomas, opisthorchias, ķīniešu flukes, var izraisīt kanceroģenēzes attīstību. Par to liecina tā sauktā vēža parazitārā teorija. Īpaši bīstami ir ilgstoša hroniska opisthorchiasis, kas galu galā var izraisīt žults ceļu vēzi.

Kad man vajadzētu redzēt ārstu?

ārsts nosaka parazītu ārstēšanu

Norāde, ka cilvēka ķermenī ir parazīti, var būt:

  • Visu veidu alerģiskas reakcijas, ieskaitot neprecizētu atkārtotu nātreni, kas nepazūd pat lietojot hormonālas un desensibilizējošas zāles.
  • Samazināta vai, gluži pretēji, palielināta apetīte.
  • Ķermeņa izsīkums.
  • Nieze anālajā zonā - īpaši vakarā vai naktī.
  • Dispeptiskas parādības.
  • Nestabila izkārnījumi - caureja vai aizcietējums.
  • Ilgstošs sauss klepus (biežāk naktī), bērniem - ilgstošs "riešanas" klepus.
  • Eozinofilu līmeņa paaugstināšanās asinīs - eozinofīlija.
  • Anēmija, īpaši B12 deficīts.
  • Astēniskais sindroms - vispārējs vājums, nogurums, savārgums. Protams, šos simptomus var attiecināt uz dažādām slimībām. Tomēr, neskatoties uz nesaprotamu augošu bērna nogurumu vai garastāvokli, sliktu miegu, nervozitāti - ir jēga veikt pētījumu par parazītiem.

Ja ir kāda no iepriekš minētajām pazīmēm, tas ir iemesls konsultēties ar parazitologu vai infekcijas slimību ārstu.